Ritenis, ko izraku no nekurienes nav savests kārtībās, bet ir savests tik tālu, ka ar to var pārvietoties. Šodien izlaidu riņķi. Un projekts par Lotes "māju" (nelielu buceni, kurā var saimniekot) stāv uz vietas. Jo vajag stipras rokas un vietu, kur turpināt krāt nevienam nevajadzīgas lietas. Bet esmu apsolījusies. Un tāpēc negribu nepildīt. Vēl aizvien dzīvoju svārku darināšanas varā.
Daži iesākti stāv uz galda, un gaida kādu agru rīta stundu, lai tapu gatavi.
Kaut kur starp zāles pļaušanu, grābšanu un gliemežu bakstīšanu ar Loti plānojam, ko darīsim ziemā (ar viņu ir viegli runāt, jo, lielākoties, uz visiem jautājumiem atbild ar Jā). Tas tā, jo man šķiet, ka kaut ko var pierunāt :). Dārzā jau pirmās zemenes. amamama. Apkārt notiek prieks.
Vakar savā nekurienē (jo mums ar Loti kopā, jebkur izdodas radīt haosu) atradu interviju ar I. Ziedoni.
Iekrita: "Bet es tā nedomāju . Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat tā kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopējos aplausos"
Lai dzīvo puķaini svārki un Zieodnis! Un zemenes, un zāļes pļaušana:)
AtbildētDzēstKāds neviltots prieks Lotes sejā un svārkos!:)
AtbildētDzēstMan arī gribas ko tādu skaistu un puķainu, un ar prieka sajūtu doties pretī dienai - zinot, ka redzēšu saulē nobriestam zemenes, aprunāšos ar kukainīšiem uz smilgām, sajutīšu izžuvuša siena smaržu, samērkšu kājas vietējā ezerā un uzņemšu milzīgu D vitamīna devu, jo man tak ir skaisti puķaini svārki kā debess zilums!!!