Vai tad tev nav nevienas grāmatas, kurā smelties iedvesmu? Tas nav jautājums jums, bet man. Kādu laiku tas skan manā galvā. Vai tādai jābūt? Un vai jābūt grāmatai, kuru jālasa brīžos, kad tukšums galvā? Laikam jau man nav. Bet grāmatas man patīk.
Grāmatas ir tās, kuras šobrīd tik bieži tiek noliktas malā, jo tik reti sanāk palasīt. Kaut gan man raksturīgi ir tas, ka vienu grāmatas pusi varu lasīt mēnešiem ilgi un tad, vienā mirklī, otru pusi izlasu vienas nakts laikā. Jā, bet runājot par iedvesmu, un sapņiem, grāmatas ir lieliskas iedvesmotājas. Varbūt pat izglītotājas (arī tiešā nozīmē). Šobrīd mana lasītākā grāmata ir Šells Jūhansons "Stāstnieks" (līdz ar to esmu iemīlējusies ar mazliet pareizajā un kārtīgajā Zviedrijā). Grāmata ir par bērnību. Un brīžiem tas ir tik skaisti , brīžiem pārāk skarbi. Un sapņi ir tie, kas bieži vien pasargā no realitātes.
Vēl viens rakstnieks, kurš manī ir izraisījis nelielu apbrīnu?, varbūt, katrā gadījumā, esmu izlasījusi visas viņa grāmatas...es tā domāju! Tas ir Maksanss Fermīns. Piemērm, "Bitenieks", kaut kur lasīju, ka tā nav tradicionāla lasāmviela, bet sapņojums.
Laikam jau viņa grāmatas aizrauj ar to, ka viņš runā par drosmi īstenot, un sasniegt to, ko patiesi iekāro sirds.
Mana bērnu mīļākā grāmata šobrīd Tūves Jansones "
Muminu grāmatas" (pieļauju neesmu vienīgā, bet mūsmājās pagaidām vienīgā spēju to lasīt ilgāk par piecām minūtēm).
Vairāk laikam mani iedvesmo apziņa, ka man ir iespēja un laiks palasīt grāmatu. Un vēl pēc kārtējās nedēļas nogales mājas "lielās kārtošanas",sapratu, ka, mani iedvesmo vienkārši, sen nešķirstītu grāmatu pārlapošana, arī žurnālu (kuri, vairs nespēju izskaidrot kādu iemeslu dēļ nav iznīcināti, bet nolikti maliņā (no sērijas "gan jau noderēs")). Un vēl protams, iedvesmo darbošanās, :)))). Tāpēc, darbošanās ņem virsroku, lai būtu, ar ko iepriecināt citus :)!
